Viļņu{0}}aizsargmargu estētisko vērtību bieži aizēno to spēcīgās drošības funkcijas. Tomēr pats to dizains ir lielisks funkcionālās estētikas piemērs.
1. Formas skaistums: plūstošās, viļņveidīgās{1}}līnijas pārtrauc taisnu ceļu vienmuļību. Neatkarīgi no tā, vai tie līkumo pa kalniem vai stiepjas pāri līdzenumiem, to nepārtrauktie līkumi dabiski harmonizējas ar ceļa virzienu, radot ritmisku un plašu vizuālo efektu. No noteiktiem leņķiem aizsargmargu rindas atgādina mirdzošu lenti, piešķirot ceļmalas ainavai dinamisku elementu.
2. Krāsu harmonija: papildus tradicionālajai sudraba-baltajai krāsai (galvanizēta oriģinālā krāsa), krāsainā pulvera pārklājuma procesi nodrošina aizsargmargām bagātāku vizuālo valodu. Uz lauku vai kalnu ceļiem zaļās aizsargmargas harmoniski saplūst ar dabisko vidi, samazinot satricinošo efektu; uz pilsētas ceļiem vai īpašos posmos zilas, pelēkas vai citas krāsas aizsargmargas var saskaņot ar pilsētas arhitektūras stilu vai reģionālajām īpatnībām. Krāsa ne tikai izdaiļo vidi, bet dažkārt var kalpot arī vizuālai regulējošai vai brīdinājuma funkcijai.
3. Humānistiskās aprūpes atspoguļošana: aizsargmargu estētiskais dizains arī netieši atspoguļo rūpes par vadītāja psiholoģiju. Mīkstas, regulāras līnijas un harmoniskas krāsas var mazināt vizuālo nogurumu garu braucienu laikā, radot salīdzinoši nepiespiestu braukšanas vidi. Tā vairs nav auksta, bezpersoniska barjera, bet gan rūpīgi pārdomāta ceļa sastāvdaļa.